Igaunijas Augstākās tiesas paskaidrojumi saistībā ar komercdarbības aizlieguma piemērošanu apr. 19, 2010

Konkrētajā lietā galvenais strīds bija par to, vai komercdarbības aizliegums, ko pirmās instances tiesa piemēroja juridiskās personas direktoram, bija attaisnojams vai nebija. Tiesa spriedumā balstījās uz faktu, ka direktors nebija iesniedzis maksātnespējas pieteikumu, kā arī ņēma vērā maksātnespējas administratora aizdomas, ka direktors varētu būt nelietderīgi izšķērdējis sabiedrības mantu. Pamatojoties uz apelācijas sūdzību, kuru Augstākajā tiesā iesniedza Varul Vilgerts Smaliukas advokāti Martin Tamme un Vaido Põldoja, Augstākā tiesa atcēla zemāko instanču tiesu nolēmumus, ņemot vērā, ka tās bija nepareizi piemērojušas normatīvos aktus.

Komercdarbības aizlieguma piemērošanas pamati

Augstākā tiesa konstatēja, ka komercdarbības aizliegums nevar tikt piemērots kā sods par jau izdarītiem pārkāpumiem, bet tas ir uzskatāms par preventīvu līdzekli, lai nākotnē novērstu  potenciālus jaunus pārkāpumus un kaitējumu trešajām personām. Ievērojot komercdarbības aizlieguma mērķi, tiesai ir jāpamato, kuri apstākļi vai notikumi rada pamatu aizdomām, ka persona nākotnē varētu turpināt izdarīt pārkāpumus, un kā komercdarbības aizlieguma piemērošana to varētu novērst.

Tā kā komercdarbības aizliegums var būtiski ierobežot personas likumīgās tiesības, aizlieguma piemērošanas iemesliem ir jābūt ievērojamiem. Saskaņā ar Augstākās tiesas atziņām, komercdarbības aizlieguma piemērošana var būt attaisnojama, ja pastāv reāla iespēja (saprātīgas aizdomas par nozieguma izdarīšanu ir pietiekams pamats arī tad, ja persona vēl nav notiesāta), ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziegumu laikā, kad tā pārvaldīja šobrīd maksātnespējīgo sabiedrību, un pastāv ievērojams risks, ka šī persona varētu turpināt izdarīt līdzīgus noziegumus, ja vien netiks piemērots komercdarbības aizliegums.

Aizdomas par likumpārkāpumu vai tikai potenciāls zaudējumu nodarīšanas risks nav pietiekams pamats komercdarbības aizlieguma piemērošanai. Jāuzsver, ka ar augstāk minēto spriedumu Augstākā tiesa ir daļēji mainījusi tās iepriekšējo nostāju (praksi). Tāpat tiesa arī paskaidroja, kuras iepriekšējās judikatūras atziņas piemērojamas turpmāk. Tātad, šis ir ievērojams spriedums turpmākās tiesu prakses attīstībai komercdarbības aizlieguma lietās.

Komercdarbības aizlieguma piemērošanas robežas.

Augstākā tiesa izcēla svarīgu principu, kas nosaka, ka katrā konkrētā lietā komercdarbības aizlieguma piemērošanas robežas ir precīzi nosakāmas un tām jābūt samērīgām ar komercdarbības aizlieguma mērķi. Attiecīgi, komercdarbības aizliegums būtu piemērojams attiecībā uz noteiktiem komercdarbības veidiem un formām, piemēram, aizliegums būt par pārvaldes institūcijas locekli būvniecības uzņēmumā neatņem personai tiesības sniegt būvniecības pakalpojumus kā fiziskai personai. No komercdarbības aizlieguma ir jābūt skaidram, vai tā mērķis ir aizliegums gūt finansiālu labumu no darījumiem (pastāvīga ekonomiskā darbība vai jebkāda veida ekonomiskā darbība), t.i., vai personai ir aizliegts noslēgt jebkādus pakalpojumu vai pilnvarojuma līgumus par pakalpojumu sniegšanu jebkurai personai vai arī personai ir aizliegts pirkt, pārdot vai citādi rīkoties ar īpašumu.

Komercdarbības aizliegums kā tāds neietekmē personas kā sabiedrības pārvaldes institūcijas locekļa pilnvaras, kā arī tas neietekmē to darījumu spēkā esamību, kurus persona veikusi, īstenojot pārvaldes institūcijas locekļa funkcijas. Pirmkārt un galvenokārt, personai, attiecībā uz kuru ir piemērots komercdarbības aizliegums, pašai ir jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu komercdarbības aizlieguma ievērošanu, t.i., jāpieprasa atcelšana no direktora amata, jāatsakās no piekrišanas būt par pārvaldes institūcijas locekli, kā arī jāatturas no darbībām nozarēs, uz kurām attiecas komercdarbības aizliegums. Komercdarbības aizlieguma pārkāpums ir kriminālsodāms noziedzīgs nodarījums. Ja komercdarbības aizliegums ir piemērots sabiedrības pārvaldes institūcijas loceklim, arī sabiedrībai pašai ir jāveic pasākumi, lai atceltu šādu personu no pārvaldes institūcijas locekļa amata un nodrošinātu pārvaldes institūciju likumīgu sastāvu.

Ņemot vērā augstāk minētos specifiskos ierobežojumus, kas izriet no katras konkrētās lietas, komercdarbības aizliegums nosakāms attiecīgā tiesas nolēmumā, un personai, uz kuru komercdarbības aizliegums attiecas, no tiesas nolēmuma jāsaprot, kuras darbības tā var veikt un kuras darbības tiesa ir aizliegusi veikt.

Ir svarīgi uzsvērt, ka procesuāli tiesai ir pienākums nodrošināt aizskartajai personai tiesības tikt uzklausītai, lai precizētu faktiskos apstākļus, kas ir par pamatu komercdarbības aizlieguma piemērošanai, kā arī lai noskaidrotu attiecīgās personas nākotnes plānus attiecībā uz darbības nozarēm un formu, tādējādi nodrošinot precīzu komercdarbības aizlieguma robežu noteikšanu. Tiesībām tikt uzklausītam ir būtiska loma komercdarbības aizlieguma robežu noteikšanā, ļaujot personai turpināt strādāt vai turpināt komercdarbību citā saprātīgā veidā arī pēc aizlieguma piemērošanas.

 ¹ Komercdarbības aizlieguma būtība ir izklāstīta Maksātnespējas likuma 91.pantā. Saskaņā ar šī panta otro sadaļu tiesa juridiskās personas maksātnespējas gadījumā var piemērot komercdarbības aizliegumu sabiedrības pārvaldes institūciju locekļiem, tādējādi aizliedzot personai būt par pārvaldes institūcijas locekli vai likvidatoru, vai prokūristu citā sabiedrībā līdz maksātnespējas procesa pabeigšanai.

Advokāti Martin Tamme un Vaido Põldoja darbojās kā klienta pārstāvji.
Sīkākai informācijai, lūdzu, sazinieties ar Martin Tamme.