Komercdarījumu regulējums un standarta līgumu noteikumi: Jauni riski vai iespējas? apr. 21, 2010

Juristiem dažreiz ir jābūt kā burvjiem, kas likuma sarežģīto vārdu spēli pārvērš vienkāršā un īsā stāstā.

Īsumā – Komercdarījumu daļa (par laimi vai nelaimi) nespēs radīt pat mazāko satricinājumu Latvijas biznesa tiesībās un to uzņēmumu ikdienā, kuri jau lieto izsmalcinātus standarta līgumus.

Komercdarījumu daļa neietver gandrīz nevienu būtisku izmaiņu, kas radītu nepieciešamību kaut ko radikāli mainīt uzņēmumu ikdienā. Tomēr, ja aplūkojam Komercdarījumu daļu nedaudz izvērstāk – pieminēšanas vērtas ir dažas nianses vai pērles. Šis pārskats nav visaptverošs būtiskāko punktu uzskaitījums un it īpaši neanalizē atsevišķas Komercdarījumu daļas apakšnodaļas.

Tomēr KL Komercdarījumu daļa liek uzņēmumiem atgriezties pie saviem standarta noteikumiem (līgumiem) par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, lai vēl vairāk tos uzlabotu. Uzlabojot savus standarta noteikumus, uzņēmumi uzlabo savu operatīvo darbību, jo tiek samazināti tādi riski kā trešo personu prasījumi apjomā, laikā un telpā.

Komercdarījumu daļa nenorāda, kuras komersanta tiesības var ierobežot un kuras nevar uz savstarpēji noslēgta līguma pamata. Sākot ar 2010.gada janvāri visām B2B attiecībām ir komercdarījumu statuss ar visām pērlēm, kas minētas zemāk.

2. KOMERCIĀLĀS PARAŽAS

Viena no Komercdarījumu daļas pērlēm ir atsauce uz „komerciālām paražām” (KL 391.p.). Jaunais regulējums paredz, ka, lai saprastu komersanta gribu, rīcību un pareizi izšķirtu strīdu starp pusēm, jāņem vērā komerctiesiskajā apgrozībā attiecīgajā nozarē pastāvošās paražas.

No vienas puses – tas ļauj nozares vadošajiem spēlētājiem (piemēram, reklāma, būvniecība, u.c.) ar asociāciju starpniecību nostiprināt rakstiski šādas paražas, un tas, iespējams, ļautu šīs asociācijas biedriem strīdus gadījumā atsaukties uz tām.

No otras puses, nozaru paražu piemērošana var kļūt par nopietnu risku, un, iespējams, ir nepieciešams standarta noteikumos skaidri izslēgt jebkādu nozares paražu piemērošanu pušu attiecībās.

3. STARPNIEKU RISKI

Komercdarījumu daļas vēl viena pērle ir ar likumu piešķirtas tiesības personām, kas palīdz kārtot darījumu vai sniedz ar darījumu saistītu pakalpojumu, prasīt atlīdzību, pat ja tā nav nolīgta (KL 395.p.).

Tas nozīmē, ka tādos darījumos kā, piemēram, nekustamā īpašuma darījumi – pirkums, noma, pārdošana – starpnieks var pretendēt uz atlīdzību no abām pusēm. Papildus, tas nozīmē, ka pieņemot kādas personas laipnu palīdzību pie darījuma sagatavošanas, komersantam var rasties atbildība par šīs personas pakalpojumiem. Šāds nejauši pieņemta pakalpojuma atlīdzības samaksas risks parādās arī pie nenoslēgtiem darījumiem, kas ir pavisam savdabīgi.

Tamdēļ, lai ierobežotu šo risku, ir jāvienojas par to, kas kuram sniedz pakalpojumus, kāda ir atlīdzība, kad beidzas atlīdzības samaksas pienākums un kāds ir atlīdzības apmērs. Agrāk atlīdzības saņemšana bija pakalpojuma sniedzēja risks, bet tagad tas ir kļuvis par pakalpojuma saņēmēja risku.

4. AIZTURĒJUMA TIESĪBAS

Komercdarījumu daļa paredz aizturējuma tiesības uz otra komersanta kustamām lietām (KL 399.p). Lielāku skaidrību komerctiesiskajā apgrozībā ieviestu tieši pretējais – aizliegums izlietot aizturējuma tiesības, lai veicinātu strīdu izskatīšanu tiesu sistēmas ietvaros, nevis „ar spēku” – padosies tas, kurš cietīs lielākus zaudējumus.

Vienkāršākie piemēri ir auto, kas nodots remontā, vai arī projekta dokumentācija būvniecības laikā (ja arhitektam nav samaksāts, jo ir strīds par kvalitāti, tad arhitekts varēs nenodot klientam vai būvuzņēmējam projekta dokumentāciju), un, ņemot vērā iespējamos zaudējumus, pasūtītājs vai būvnieks padosies.

Vai IT uzņēmums var izlietot savas aizturējuma tiesības uz klienta rīcībā nodotu programmu vai aplikāciju un liegt tam piekļuvi, ja starp pusēm ir strīds, kur IT kompānijai ir vāji argumenti vai nav labi pamatota pozīcija?

Visticamāk, ka standarta noteikumos varētu paredzēt, ka puses nevar izlietot aizturējuma tiesības.

5. NOILGUMS 3 GADI

Prasījumi, kas izriet no komercdarījumiem, noilgst trīs gadu laikā (KL 406.p.). Tas nozīmē, ka trīs gadu laika ir ne tikai jāpiesaka pretenzija otrai pusei, bet arī jāiesniedz prasība tiesā (bet no kura brīža?).

Mūžīgi neskaidrais jautājums ir par ilgtermiņa projektiem vai ilgtermiņa līgumiem – kad rodas prasījuma tiesības, ja prasījums radies jau sen, bet līguma termiņš beigsies tikai šogad?

Atkal, atšķirībā no Komerclikuma citām daļām, komercdarījumu daļā nav pateikts, vai puses var vienoties par ilgāku noilgumu. Tipisks piemērs ir prasījumi, kas varētu rasties pircējam pret pārdevēju par nodokļu riskiem kontekstā ar M&A darījumiem. Šādiem prasījumiem standarta noilgums ir no četriem līdz pieciem gadiem. Ko darīt tagad?

Ko darīt ar standarta līgumiem, kas paredz īsāku noilgumu nekā 3 gadi? Vai šāds noteikums nebūs spēkā?

6. PIRKUMS AR SPECIFIKĀCIJU – PIRCĒJA RISKS

Sākot ar 2010.gada 1.janvāri gadījumos, kad pircējs ir pielīdzis sev tiesības noteikt preces specifikāciju, pārdevēji tomēr varēs paši izveidot specifikācijas, ja pircējs kavēsies ar specifikācijas noteikšanu. Turklāt, pārdevēji varēs pieprasīt samaksu par šādām precēm, kurām paši noteikuši specifikāciju (KL 409.p.). Ja pircējs nemaksās, tad pārdevējs preci varēs pārdot izsolē (KL 408.p.).

Ja Civillikums paredz principu, ka pārdevējam ir jāpierāda, ka pircējs ir pasūtījis konkrēto preci ar konkrēto specifikāciju, tad Komercdarījuma daļa apgriež visu otrādi – ja pircējs kavēsies ar specifikāciju, tad pārdevējs pats izdomās, ko pircējs vēlas pirkt, piemēram, preci, kas ļoti ilgi stāv noliktavā un ko neviens nevēlas pirkt jau mēnešiem ilgi.

Kā lai pircējs pasargā sevi no negodprātīgiem pārdevējiem? Neparakstīt jebkādus dokumentus, kamēr nav zināma specifikācija? Ko darīt ar nozarēm, kur tiek strādāts ar ilgtermiņa līgumiem vai arī pircējs nemaz uzreiz nezina, kādas ir vienas vai otras preces specifikācijas priekšrocības. Protams, arī jautājums – vai puses var vienoties par šo punktu neattiecināšanu uz savstarpējām darījuma attiecībām?

7. PRECES DEFEKTI IR JAPAZIŅO IESPĒJAMI ĪSĀ LAIKĀ

Vēl īpaša uzmanība ir jāpievērš preču pieņemšanas un defektu konstatēšanas termiņiem. Komercdarījumu daļa paredz ļoti skaidri – pircējam ir īsā laikā jāpārbauda prece un nekavējoties jāpaziņo par preces trūkumiem (KL 411.p.). Tas nozīmē, ka pircējam nevajadzētu pieņemt preci, kamēr tas nav visu detalizēti pārbaudījis.

Kā vienmēr, praksē viss ir citādi, jo ir grūti iedomāties, kā lai attiecina šos noteikumus uz gadījumiem, kad nav iespējams pārbaudīt preces veiktspēju uzreiz pie preces pieņemšanas. Piemēram, lielai organizācijai tiek atvests liels skaits dažādu iekārtu, kur daļa no šīm iekārtām glabājas noliktavā un to stāvoklis nav apzināts.

Pircējiem ir jārēķinās ar to, ka katru reizi, ceļot iebildumus par preces kvalitāti, pārdevējs varēs droši izvirzīt argumentus, ka par defektiem nav paziņots pienācīgi īsā laikā. Standarta noteikumi palīdz novērst strīdus, tamdēļ vēlreiz jāpārliecinās, vai pretenzijām paredzētos termiņus var saīsināt vai pagarināt atkarībā no tā, vai uzņēmums ir pārdevējs vai pircējs.

8. LĪZINGA LĪGUMI

Līzinga līguma parādīšanās starp komercdarījumiem nav nekas īpašs. Īpašu ievērību izpelnās līzinga devēju rūpīgi pulēts vienpusējs noteikums (KL 467.p.), kas paredz, ka „līzinga devējs ir tiesīgs uzteikt līzinga līgumu un bez brīdināšanas pārņemt līzinga objektu savā faktiskā valdījumā, ja (..) saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām.”

Svarīgi ir norādīt, ka līzinga ņēmējiem nav iespējas izvairīties no saistībām, ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām. Šķiet, ka tas nav taisnīgi, ka šādas tiesības ir piešķirtas tikai vienai no līguma pusēm. Tiesību zinātniekiem arī šeit būtu ko teikt par Civillikuma 1587.pantu, kas sevī ietver vienu no civiltiesību pamatprincipiem, ka ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

9. KOPSAVILKUMS

Uzņēmumiem, kuri nav izveidojuši tradīcijas strādāt ar detalizētiem standarta līgumiem, ir pēdējais laiks šādus līgumus ieviest un nodrošināt līgumu atbilstību KL paredzētajam komercdarījumu regulējumam.

Tiem uzņēmumiem, kas jau aktīvi lieto standarta līgumus, nepieciešams atgriezties pie jau izstrādātajām standarta formām un jāparedz, kuri no komercdarījumu vispārīgajiem noteikumiem neattiecas uz pušu attiecībām, lai samazinātu juridiskos riskus.

Lai iegūtu vairāk informācijas, lūdzu, sazinieties ar partneri Gintu Vilgertu.