Racionalitātes trūkums: kādēļ Latvija nevar ieviest „pieklājīgu“ holdinga režīmu? apr. 21, 2010

Vien dažas dienas iepriekš es plānoju holdingu struktūru vienam Latvijā bāzētam klientam. Nav nekāds brīnums, ka mans e-pasts pildījās ar materiāliem no Kipras, kura ir viena no visdraudzīgākajām un, iespējams, arī visapnicīgākajām Eiropas Savienības jurisdikcijām, kuru izmanto nodokļu plānošanai. Lai izpētītu prestižākus „jurisdikciju zīmolus”, es veicu informācijas pieprasījumus Zviedrijā, kurā ir iespējams nopirkt „risinājumus”, kas ir līdzīgi kipriešu piedāvātajiem, tikai par augstāku cenu. Formalitātes vārdā tika izpētīta arī Nīderlande (jauks režīms, bet latviešus parasti aizbiedē cena) un arī dažas citas valstis.

Mūsu klienta un mans primārais mērķis bija atrast sabiedrību, kura ļauj panākt divas lietas:

•  pārdot sabiedrības ar ierobežotu atbildību kapitāldaļas un būt drošam, ka ieņēmumi no kapitāldaļu pārdošanas netiks aplikti ar nodokļiem (kapitāla pieauguma izņēmums);
•  saņemt un izmaksāt dividendes bez nodokļu sloga, tajā skaitā jau augstāk minētos līdzekļus no kapitāla pieauguma, kuri netiek aplikti ar nodokļiem (dividenžu izņēmums).
  

Ja visu vienkāršojam, tas arī ir viss, ko kāds sagaida no holdinga uzņēmuma.

Katru reizi, kad es veicu holdingu plānošanu, es jūtu lielu un daudzpusīgu vilšanos. Pirmkārt, manuprāt, Latvija potenciāli varētu būt ļoti spējīga holdingu jurisdikcija, ja ne visiem, tad vismaz tādām Austrumeiropas valstīm kā Krievija un Ukraina. Latvijas banku sektors diezgan pārliecinoši demonstrē šo potenciālu (vai vismaz to demonstrēja līdz „Parex bankas drāmas” sākumam). Otrkārt, Latvijas nodokļu regulējums jau gadiem pēc savas būtības tuvinās vērā ņemamai holdingu jurisdikcijai un ir nepieciešams tikai nedaudz, lai tādu izveidotu arī šeit (tās potenciālie panākumi ir cits jautājums). Treškārt, es respektēju savus ārvalstu kolēģus, bet es vēlos, lai Latvijas ekonomika varētu gūt peļņu no klientiem, kas mīt mūsu kaimiņvalstīs. Kopumā šie klienti maksā ievērojamus naudas līdzekļus, lai uzturētu holdinga uzņēmumus Kiprā, Zviedrijā, Maltā un Nīderlandē, kamēr tas pats varētu (un vajadzētu) būt iespējams arī Latvijā. Arī vietējās viesnīcas, lidsabiedrības, restorāni un viss cits, kas varētu eksistēt ap plaukstošu holdingu režīma, būtu laimīgi piedāvāt savus pakalpojumus un nopelnīt papildus ienākumus.

Ko Latvijai vajadzētu darīt, lai uzkāptu uz „holdingu uzņēmumu skatuves” un kļūtu tur par zvaigzni? Minimālā programma ietvertu sevī augstāk minēto kapitāla pieauguma un dividenžu izņēmumu pienācīgu ieviešanu.

Latvijai vislielākās problēmas sagādā kapitāla pieauguma izņēmums, jo pret ieņēmumiem no kapitāldaļu pārdošanas (izņemot publiskā apgrozībā esošus vērtspapīrus) tā izturas kā pret parastiem ienākumiem, kuri veido uzņēmuma apliekamo ienākumu. Grūti izskaidrojams paradokss ir tas, ka fiziskas personas daudzus gadus Latvijā varēja pārdot kapitāldaļas un attiecīgie ienākumi netika aplikti ar iedzīvotāju ienākumu nodokli. No vienas puses Latvija praktizēja diezgan ekstrēmu kapitāla pieauguma izņēmumu, kurš bija ļoti izdevīgs vietējām turīgām privātpersonām, bet deva mazu stimulu ārvalstu investoriem. Kā jau to viegli ir iedomāties, nebija pārāk daudz ārvalstnieku, kuri ar savām ģimenēm vēlējās pārcelties uz Latviju, lai baudītu šādu nodokļu atbrīvojumu kopā ar drūmo, pelēko rudens - ziemas sezonu. No otras puses Latvija nav varējusi ieviest nodokļu regulējumu, kurš ne tikai ir pieejams tādās valstīs kā Kipra vai Malta, bet arī Zviedrija, Beļģija vai Nīderlande.

Latvijai veicas daudz labāk ar dividenžu izņēmumu. Dividenžu izņēmums darbojas attiecībā uz ES un EEZ sabiedrībām. Citas valstis var nosacīti iedalīt divās grupās: trešās valstis (Krievija, Kazahstāna, utt.) un ārzonas valstis (Britu Virdžīnu Salas, Beliza, utt.). Saņemot dividendes no Krievijas vai citas trešās valsts sabiedrības, vietējai sabiedrībai ir piemērojams peļņas nodokļa atbrīvojums, ja tai pieder vismaz 25% izmaksātāja kapitāldaļu. Savukārt, dividenžu izmaksa no Latvijas uz trešajām valstīm sastopas ar kaitinošu 5%-10% nodokļa ieturējumu. Godīgi sakot, es neredzu jēgu šo “trešo valstu” ierobežojumu saglabāšanai. Ja tiek pieņemts lēmums par investīciju veikšanu un 5%-10% nodokļu ieturējums spēlē būtisku lomu, tad Latvija šo investīciju var nekad nesagaidīt. Ja tomēr minētā investīcija tiek veikta, tā var tikt veidota caur ES holdingu, kurš jebkurā gadījumā bauda Latvijas – ES dividenžu izņēmumu un brīvu dividenžu plūsmu. Ja jau Latvijas nodokļu sistēma var tikt viegli „apspēlēta”, kāpēc jādzen prom tie biznesi, kuri atnāktu, ja nodokļu „klimats” būtu mazliet maigāks?

Attiecībā uz jautājumu par ārzonu sabiedrībām un dividendēm, tad šajā gadījumā dividenžu plūsma tiek aplikta ar nodokļiem: izejošā – 10% un ienākošā – 15%. Nu, ... kamēr pastāv tādi holdingu režīmi kā Kipra, Malta, Ungārija un varbūt citas jurisdikcijas, vienmēr paliek atvērtas durvis, lai strādātu ar „kaprīzo” Latviju.

Visbeidzot, formālu normatīvu izmaiņu ieviešana visticamāk neradīs pēkšņu holdinga uzņēmumu pieplūdumu. Bet tas varētu būt labs sākuma punkts. Sarežģītāk Latvijai būtu iegūt stabilas un paredzamas nodokļu jurisdikcijas reputāciju, kas ir grūts uzdevums valstij, kura tradicionāli veic nodokļu regulējuma izmaiņas tieši pirms Ziemassvētkiem.

Jebkurā gadījumā, kādēļ gan nepamēģināt pievienoties „holdingu ģimenei”, kurā Latvijai vajadzētu labi iederēties?

Lai iegūtu vairāk informācijas, lūdzu, sazinieties ar zvērinātu ad Edgars Koškins.